Līmēšana parasti attiecas uz divu priekšmetu adhēziju, iedarbojoties ar karstās kausēšanas spiedienjutīgu līmi, un zonu, kurā abi elementi ir savienoti, sauc par savienošanas virsmu. Pirms līmes izsmidzināšanas ar akarsta kausējuma līmear mašīnu, mums ir jāapstrādā savienojamo objektu virsma, lai mēs varētu panākt labāku saķeri. Jebkuru materiālu ražošanas un apstrādes laikā ir neizbēgami, ka tiem pielips daži traipi, eļļas traipi vai piemaisījumi. Ja materiāli ar piemaisījumiem tiek tieši apsmidzināti ar līmi, lai gan līmi var uzsmidzināt, tā nebūs stabila un līmes slānis viegli nokrīt. Tāpēc, neatkarīgi no tā, kādi materiāli tie ir, pirms līmes izsmidzināšanas ir jāveic virsmas apstrāde.
Materiālu virsmas apstrādes galvenie mērķi ir šādi:
1. Noņemiet dažādus traipus un rūsu no materiāla virsmas, lai tā būtu tīra, ļaujot materiāla virsmai un līmei tieši apvienoties un nodrošinot savienojuma kvalitāti.
2. Mēs izmantojam ķīmisku apstrādi vai citas metodes, lai raupinātu materiāla virsmu, vēl vairāk pastiprinot saķeres spēku starp līmes slāni un materiāla virsmu, uzlabojot aizsargspējas un pagarinot kalpošanas laiku.
Ir daudzas virsmas apstrādes metodes. Kā palīglīdzekļus var izmantot mehāniskos instrumentus, var izmantot arī ķīmiskās apstrādes metodes vai manuālas metodes. Vispārīgi runājot, smilšu strūklai ir labāks efekts, kam seko manuālā metode. Tomēr manuālā apstrāde prasa salīdzinoši lielu darbietilpību, tāpēc to izmanto retāk. Pašlaik lielākā daļa iekārtu, kas izmanto karstās kausēšanas spiedienjutīgas līmes elektrostatisko izsmidzināšanu, galvenokārt izmanto smilšu strūklu, taču dažos gadījumos tiek izmantota arī ķīmiskā apstrāde. Dažās vietās vietas ierobežojumu dēļ smilšu strūklas metodes izmantošana var viegli izraisīt materiālu deformāciju. Ja darbība ir nepareiza, materiāli var tikt pat caurdurti. Tāpēc, tīrot materiālu virsmu, jāpievērš uzmanība arī izmantošanas metodēm un jāveic izvēle, pamatojoties uz faktisko situāciju.